1720. gadā pasaule bija kļuvusi atvērtāka, un mākslinieki ceļoja apkārt, meklēdami jaunus iedvesmas avotus. Tradicionālās mākslinieku darbnīcas sāka izzust, bet to mācekļi kļuva par pirmo mākslas skolu skolniekiem. Jaunajos apstākļos mākslinieki saskārās ar nepieciešamību meklēt jaunas iespējas mākslas piederumu izgatavošanai. Šardēns (Chardin) vērsās ar savu problēmu pie Lefranku (Lefranc) ģimenes ciltstēva, kam Parīzē Sent-Žermēna bulvārī bija savs pigmentu veikals. Tā aizsākās cieša sadarbība starp māksliniekiem un tirgotājiem un dzima tradīcijām bagāta mākslas piederumu ražošana.
Liela loma krāsu un laku ražošanas attīstībā bija Aleksandram Lefrankam. Zinātniskie pētījumi par senajās gleznās izmantoto krāsu ķīmiskajām sastāvdaļām ļāva turpmāk izvairīties no bīstamu, indīgu un nenoturīgu vielu lietošanas. Katra krāsas toņa recepte tika veidota, pamatojoties uz laboratoriskiem pētījumiem.
Laika gaitā ir mainījies krāsu sastāvs, ir radītas jaunas krāsas un palīgvielas, tomēr uz krāsas tūbiņām redzamais marķējums, ko 1859.gadā lietošanā ieviesa Lefarnks, ir palicis nemainīgs kopš 1889.gada. Uz krāsu tūbiņas ir atrodama informācija par krāsas ķīmisko sastāvu, gaismas noturību, segtspēju un sajaukšanās īpašībām.
Šodien Lefranc Bourgeois veiksmīgi izmanto savas gadsimtu gaitā uzkrātās zināšanas un pieredzi, piedāvājot mākslas piederumus gan jauniem, gan pieredzējušiem mākslas interesentiem un māksliniekiem. Ir izstrādātas atsevišķas preču sērijas un vairāk kā 6000 dažādas preces gan profesionālu mākslinieku, gan amatieru, rokdarbu cienītāju un bērnu vajadzībām.